Vēderdeju vēsture

vederdejasVēderdeju vēsture sākas pirms 4 gadu tūkstošiem. Pirmsākumā tā bija tempļu deja un tehnika dzemdību atvieglošanai: profesionālas tempļu dejotājas apmācīja topošās māmiņas ķermeņa kustībām un stiepšanās paņēmieniem, kuri atviegloja bērna nākšanu pasaulē. Liela, tādu tempļu daļa atradās Indijas teritorijā. Pēc tam tempļu deju elementi pāriet pie ielu dejotājiem, pārsvarā pie romu tautas pārstāvjiem. Romi ir savdabīga vienojošā saikne starp dažādām tautām un kultūrām. Ceļojot pa pasauli, šī ceļotāju tauta, atstāja citiem savas kultūras pēdas un uzsūca sevī vietējās tradīcijas, ieskaitot arī dejas stilus. Romu ceļojums stiepās no Austrumiem līdz pašiem Rietumiem. Kaut gan ēģiptieši apgalvo, ka vēderdejas ir cēlušās no faraoniem, tomēr tiek uzskatīts, ka dejas Ēģiptē parādījās 10. gadsimtā kopā ar ceļojošiem romiem un jau tajā laikā sevī iekļāva Turcijai, Ziemeļāfrikai, Persijai un citām Austrumu tautām raksturīgus deju elementus.

Rietumu ceļotājus fascinēja skaistās dejas , kuras viņi redzēja Ēģiptē un viņi uz Eiropu atveda nostāstus par tām. 18. gadsimtā pirmo reizi parādījās ieraksti par Ghawazee – Ēģiptes sieviešu deju, kura tika izpildīta bungām rībot. Sākot ar 19. gadsimta vidu Eiropā un ASV kļuva populāri dažādi šovi ar austrumu dejotāju piedalīšanos. Pirmie austrumu deju ieraudzīja Parīzes iedzīvotāji 1889. gadā. 1893. gadā deja tiek atvesta uz Čikāgu un par reklāmu tai kalpoja franču frāze „Danse du Venture”, kura burtiski tulkojot skan „vēdera deja”. Šis reklāmas triks, kurš aicināja publiku, noveda pie nesaprašanas un dejas jēgas izkropļošanas, kā arī uz ilgu laiku nostiprināja dejas asociēšanos ar striptīzu.

Vēderdeju popularitāti Rietumos 20. gadsimta 40 – 50 gados veicināja Holivuda. Dejā, muzikālajā pavadījumā, kostīmos un aksesuāros tā paradīja savus priekšstatus par Austrumiem. Holivudas tēlu pārņēma profesionālās austrumu dejotājas un tādā veidā dejas kļuva populāras visā pasaulē. Ļoti ilgu laiku vēderdejas bija mājās izpildāms, svešu acīm slēpts rituāls, kuru sieva izpildīja savam vīram , lai iegūtu viņa labvēlību un dejas māka tika nodota no mātes meitai. Mūsdienās Sīrijā un Libānā profesionālās vēderdeju dejotājas ir cienījamas un tiek novērtētas tāpat, kā pie mums baleta zvaigznes. Viņas uzstājas publikas priekša uz skatuves, sacenšas viena ar otru par publikas uzmanības izrādīšanu, izdomā un pievieno dejai arvien jaunus pavedinošus elementus. Viņu deja ir harēma attiecību atspoguļojums, tā ir pavedinoša deja, kur tādā veidā sieviete cīnās par vīrieti.

Pavisam citādāk izskatās vēderdeja, kura tiek dejota individuāli, tikai savam mīļotajam un vienīgajam , kad sieviete žestu un kustību valodā uzrunā tikai viņu vienīgo, tikai viņam vienīgajam viņa grib būt pavedinoša, seksuāla un vēlama. Valstīs, kurās ir islāma ticība, vēderdejas ir aizliegtas. Islāma ticības stingrie noteikumi neļauj sievietei būt aktrisei, dziedāt un dejot viņa var tikai citu sieviešu sabiedrībā. Šajās valstīs, retos gadījumos vēderdejas ir nelegāla izklaide ārzemju tūristiem un attieksme pret noziedzīgajām dejotājām ir atbilstoša. Kristieši turpina nosodīt deju par atklāto erotiku, kura vīriešu sirdīs rada grēcīgas domas. Pasaules mākslai vēderdejas joprojām ir pievilcīgas un saistošas, kā jebkura eksotika. Mūsdienu variantā vēderdejām ir maz līdzības ar seno deju, no kuras tās ir cēlušās, bet tas neliedz mums iemācīties šo spilgto, brīnišķīgo, neparasti sievišķīgo deju un baudīt savu skaistumu un grāciju!

Atcerēsimies savu bērnību. Skanēja mūzika un mēs brīvi virpuļojām tās ritmā. Mēs visi varam dejot, neatkarīgi no tā – esam to mācījušies vai nē. Bet katram no mums droši vien ir bijis nepatīkams gadījums, kad bija jādejo skatītāju priekšā. Bērna patiesums tika nomainīts ar nepārliecinātību par sevi un stīvumu ķermenī. Svarīgi ir atkal sevi iemīlēt tādu, kāds esat. Tas ir nepieciešams noteikums, lai varētu veikt turpmākās izmaiņas sevī. Pats svarīgākais dejas rašanās procesā ir sajust dejas radīšanas stāvokli. Ar kustībām mums jāatspoguļo tas tēls, kuru dejas gaitā cenšamies parādīt. Radot deju, mēs kļūstam par savas dzīves horeogrāfiem, kuri māk pareizi izmantot savus resursus. Mēs radām telpu, kurā iemiesojamies , izdzīvojam dažādas situācijas un pārdzīvojumus. Cik ilgi skan mūzika, tik ilgi turpinās deja. Katru reizi tā var būt citādāka, atkarīga no mūsu šī brīža garastāvokļa, nevajag pakļaut sevi nežēlīgām shēmām. Ārējā forma atspoguļo iekšējo pamošanos. Mēs varam nodejot visu: mīlestību, kaislību, dzimšanu un nāvi.

 

 

Comments are closed.