Valsis un tā vēsture

valsisValsis ir vispopulārākā no sarīkojuma dejām. Deja ir cēlusies no lendlera – vācu un austriešu zemnieku pāru dejas, kas arī tiek izpildīta 3/4 taktsmērā. Arī valsi sākotnēji dejoja tikai zemnieki, taču laika gaitā, pateicoties karalienes Viktorijas patikai pret sarīkojuma dejām, tai skaitā, valsi, šī deja vēlāk tika dejota arī augstākā sabiedrības slāņa ballēs. Pirms Viktorijas laika atzīšanas, valsis netika uzskatīts par aristokrātu deju tikai tādēļ, ka tā ir pāru deja, kurā vīrietis tur savu roku uz sievietes vidukļa (mūsdienās saukts par satvērienu). Tieši šī pretējo dzimumu ciešā kontakta dēļ valsis sākumā tikai uzskatīts par nepiedienīgu.
Valsim ir divi galvenie paveidi – ātrais valsis jeb Vīnes valsis, lēnais valsis jeb angļu valsis. Taču galvenās šīs sarīkojuma dejas iezīmes ir nemainīgas – deja tiek izpildīta 3/4 vai 3/8 taktsmērā, kā arī ir dejai noteikts partneru satvēriens un pamatsoļi, kuriem ir savas variācijas. Galvenā atšķirība starp galvenajiem valša veidiem ir tieši temps.

Vīnes valsis (ātrais valsis) ir pats valša vēstures sākums. Tā saknes rodamas jau 12. – 13. gadsimtā, kaut gan popularitāti vien ieguva 19. gadsimtā. Sākumā šīs dejas izpildītāji bija vācu zemnieki. Vēsturē gan nav īstas vienprātības, kad īsti šī deja ir radusies – atrodamas arī ziņas, ka Vīnes valsis ir radies Parīzē tikai 18. gadsimta otrajā pusē. Daži vēstures avoti liecina par „švābu” jeb „vācu” valsi, kas atbilst Vīnes valša priekštecim – vācu dejai „langlaus”. Šo deju izpildīja Alpu un Dienvidvācijas reģionos, kas bija ļoti iemīļota deja. Taktsmērs, protams, ir nemainīgs – 3/4, temps ir ātrs, kā arī dejai raksturīgi riņķveidīgi griezieni. Mūsdienās zināmajam Vīnes valsim jau 18. gadsimtā bija daudz pretinieku, īpaši no aristokrātu puses, kas dēvēja šo deju par „tikumības maitātāju”. Šo deju līdz ar to izpildīja tā demokrātiski noskaņotā sabiedrības daļa, kas vēlējās protestēt pret vecajiem aristokrātu uzskatiem, pret viņu aprobežotību un liekulību.

Kā jau saprotams pēc paša valša nosaukuma, Vīnes valsis plašu popularitāti guva tieši šajā Austrijas pilsētā – Vīnē, kur 1807. un 1808. gadā tika speciāli atvērtas lielas deju zāles, kur valcēt varēja pat līdz 3 000 deju pāru. Drīz vien 1815. gadā Vīnes kongress arī atzina Vīnes valsi par sarīkojuma deju. Tieši šis laika posms tiek arī uzskatīts par modernās sarīkojuma dejas rašanās brīdi. Lai gan valsis joprojām tiek plaši dejots ne tikai sarīkojumos un citos deju pasākumos, ir nepieciešami ilgi treniņi, lai spētu Vīnes valsi izpildīt atbilstoši uzstādītajām dejas prasībām.

Lēnā valša pirmsākumi arī meklējami viduslaikos tieši Dienvidvācijas un Alpu reģionā, taču atšķirībā no Vīnes valša, tā temps ir krietni vien lēnāks. Par dejas priekšteci tiek uzskatīts lendlers (arī landlers vai lenderers). Sākumā lēnais valsis bija tautas deja, kas drīz vien ieguva popularitāti visā Eiropā un pat ārpus tās robežām. Gluži tāpat kā Vīnes valsī, arī lēnajā valsī viens no priekšnosacījumiem ir pozīcija, kādā atrodas abi dejas partneri, respektīvi, vīrietim ir jāpiekļauj roka sievietes viduklim. Laika gaitā šī deja pilnveidojās – no apļveida griezieniem sāka veidoties arī konkrēta kustība uz priekšu. Tieši Anglijā lēnais valsis tika attīstīts, kā arī 1927. gadā oficiāli atzīts.

Valsis radīja lielu revolūciju deju vēsturē, pateicoties tam, ka mainījās kustību virziens, kā arī sieviete veica pretējas kustības vīrietim. Taču līdz ar šīm izmaiņām notika pārmaiņas tieši pēdu pozīcijā – ja līdz tam laikam pēdas bija viegli izgrieztas uz āru, tad tagad to pozīcija bija stingri noteikta – pēdām ir jābūt vērstām taisni uz priekšu.

Atšķirībā no Vīnes valša lēno valsi iespējams apgūt daudz vieglāk. Dejas pamatā ir seši pamatsoļi, kas veido gan labo, gan kreiso griezienu. Tāpat arī lēnais temps ir viens no aspektiem, kādēļ lēno valsi iesaka apgūt tieši iesācējiem kā pirmo deju.

Valša popularitāte augusi arī pateicoties dažādiem komponistiem, kuri sakomponējuši vairākus pasaulē pazīstamus valšus, kurus gandrīz ikviens atpazīst jau pēc pirmajām taktīm. Viens no slavenākajiem valšu komponistiem ir austrietis Johans Štrauss jaunākais, kurš sacerējis vairāk kā 500 valšus. Šis komponists tiek dēvēts arī par Valšu karali.

Comments are closed.