Vēderdeju vēsture

vederdejasVēderdeju vēsture sākas pirms 4 gadu tūkstošiem. Pirmsākumā tā bija tempļu deja un tehnika dzemdību atvieglošanai: profesionālas tempļu dejotājas apmācīja topošās māmiņas ķermeņa kustībām un stiepšanās paņēmieniem, kuri atviegloja bērna nākšanu pasaulē. Liela, tādu tempļu daļa atradās Indijas teritorijā. Pēc tam tempļu deju elementi pāriet pie ielu dejotājiem, pārsvarā pie romu tautas pārstāvjiem. Romi ir savdabīga vienojošā saikne starp dažādām tautām un kultūrām. Ceļojot pa pasauli, šī ceļotāju tauta, atstāja citiem savas kultūras pēdas un uzsūca sevī vietējās tradīcijas, ieskaitot arī dejas stilus. Romu ceļojums stiepās no Austrumiem līdz pašiem Rietumiem. Kaut gan ēģiptieši apgalvo, ka vēderdejas ir cēlušās no faraoniem, tomēr tiek uzskatīts, ka dejas Ēģiptē parādījās 10. gadsimtā kopā ar ceļojošiem romiem un jau tajā laikā sevī iekļāva Turcijai, Ziemeļāfrikai, Persijai un citām Austrumu tautām raksturīgus deju elementus.

Rietumu ceļotājus fascinēja skaistās dejas , kuras viņi redzēja Ēģiptē un viņi uz Eiropu atveda nostāstus par tām. 18. gadsimtā pirmo reizi parādījās ieraksti par Ghawazee – Ēģiptes sieviešu deju, kura tika izpildīta bungām rībot. Sākot ar 19. gadsimta vidu Eiropā un ASV kļuva populāri dažādi šovi ar austrumu dejotāju piedalīšanos. Pirmie austrumu deju ieraudzīja Parīzes iedzīvotāji 1889. gadā. 1893. gadā deja tiek atvesta uz Čikāgu un par reklāmu tai kalpoja franču frāze „Danse du Venture”, kura burtiski tulkojot skan „vēdera deja”. Šis reklāmas triks, kurš aicināja publiku, noveda pie nesaprašanas un dejas jēgas izkropļošanas, kā arī uz ilgu laiku nostiprināja dejas asociēšanos ar striptīzu.

Vēderdeju popularitāti Rietumos 20. gadsimta 40 – 50 gados veicināja Holivuda. Dejā, muzikālajā pavadījumā, kostīmos un aksesuāros tā paradīja savus priekšstatus par Austrumiem. Holivudas tēlu pārņēma profesionālās austrumu dejotājas un tādā veidā dejas kļuva populāras visā pasaulē. Ļoti ilgu laiku vēderdejas bija mājās izpildāms, svešu acīm slēpts rituāls, kuru sieva izpildīja savam vīram , lai iegūtu viņa labvēlību un dejas māka tika nodota no mātes meitai. Mūsdienās Sīrijā un Libānā profesionālās vēderdeju dejotājas ir cienījamas un tiek novērtētas tāpat, kā pie mums baleta zvaigznes. Viņas uzstājas publikas priekša uz skatuves, sacenšas viena ar otru par publikas uzmanības izrādīšanu, izdomā un pievieno dejai arvien jaunus pavedinošus elementus. Viņu deja ir harēma attiecību atspoguļojums, tā ir pavedinoša deja, kur tādā veidā sieviete cīnās par vīrieti.

Pavisam citādāk izskatās vēderdeja, kura tiek dejota individuāli, tikai savam mīļotajam un vienīgajam , kad sieviete žestu un kustību valodā uzrunā tikai viņu vienīgo, tikai viņam vienīgajam viņa grib būt pavedinoša, seksuāla un vēlama. Valstīs, kurās ir islāma ticība, vēderdejas ir aizliegtas. Islāma ticības stingrie noteikumi neļauj sievietei būt aktrisei, dziedāt un dejot viņa var tikai citu sieviešu sabiedrībā. Šajās valstīs, retos gadījumos vēderdejas ir nelegāla izklaide ārzemju tūristiem un attieksme pret noziedzīgajām dejotājām ir atbilstoša. Kristieši turpina nosodīt deju par atklāto erotiku, kura vīriešu sirdīs rada grēcīgas domas. Pasaules mākslai vēderdejas joprojām ir pievilcīgas un saistošas, kā jebkura eksotika. Mūsdienu variantā vēderdejām ir maz līdzības ar seno deju, no kuras tās ir cēlušās, bet tas neliedz mums iemācīties šo spilgto, brīnišķīgo, neparasti sievišķīgo deju un baudīt savu skaistumu un grāciju!

Atcerēsimies savu bērnību. Skanēja mūzika un mēs brīvi virpuļojām tās ritmā. Mēs visi varam dejot, neatkarīgi no tā – esam to mācījušies vai nē. Bet katram no mums droši vien ir bijis nepatīkams gadījums, kad bija jādejo skatītāju priekšā. Bērna patiesums tika nomainīts ar nepārliecinātību par sevi un stīvumu ķermenī. Svarīgi ir atkal sevi iemīlēt tādu, kāds esat. Tas ir nepieciešams noteikums, lai varētu veikt turpmākās izmaiņas sevī. Pats svarīgākais dejas rašanās procesā ir sajust dejas radīšanas stāvokli. Ar kustībām mums jāatspoguļo tas tēls, kuru dejas gaitā cenšamies parādīt. Radot deju, mēs kļūstam par savas dzīves horeogrāfiem, kuri māk pareizi izmantot savus resursus. Mēs radām telpu, kurā iemiesojamies , izdzīvojam dažādas situācijas un pārdzīvojumus. Cik ilgi skan mūzika, tik ilgi turpinās deja. Katru reizi tā var būt citādāka, atkarīga no mūsu šī brīža garastāvokļa, nevajag pakļaut sevi nežēlīgām shēmām. Ārējā forma atspoguļo iekšējo pamošanos. Mēs varam nodejot visu: mīlestību, kaislību, dzimšanu un nāvi.

 

 

Maģisko deju vēsture

maģiskās dejasJau no seniem laikiem deja rotā cilvēka dzīvi. Tajā cilvēks izsaka domas, jūtas, pārdzīvojumus. Nav tādas tautas, kura nelepotos ar savām nacionālajām dejām. Deja, tā ir domu un jūtu izteikšana ar noteiktām kustībām – žestiem un pozām. Deja tiek izpildīta mūzikas pavadījumā, no kuras tā smeļ savu saturu. Deja un dzīve ir cieši saistītas. Deja nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, cilvēku satraucošu domu un jūtu izpaušanai. Deja atklāj to, kas dziļi slēpjas zemapziņā un palīdz atbrīvoties no psiholoģiskā diskomforta. Ne jau vienmēr mums pietiek drosmes atzīties sev un apkārtesošajiem par savām sajūtām. Ar dejas palīdzību mēs varam izpaust savas jūtas: mīlestību, naidu, līdzjūtību. Dažreiz deja var izārstēt dvēseli labāk par vārdiem. Dejojiet! Jūs sāksiet sev uzticēties, sajutīsiet dzīves alkas. Tātad, ja jūs mākat skaisti dejot, jūs mākat arī skaisti dzīvot!

Deja ir īpašs mākslas veids. Tāpēc, nedrīkst dejas vieglprātīgi uzskatīt tikai par izklaidi un veidu, kā jauki pavadīt brīvo laiku. Vēsture liecina, ka reliģiozās deju kustības tika izpildītas baznīcu un dievnamu sienās. Pirms tam, rituālā deja tika izpildīta tieši uz zemes, uz kuras bija sazīmēti svētie apļi, kuri simbolizēja eņģeļus, kuri dejo debesu sfērās apkārt Dieva tronim. Šī ideja ir ielikta par pamatu daudzām dejām ar apļveida kustībām. Maģiskās un svētās dejas jau no seniem laikiem ir jebkuras civilizācijas neatņemama sastāvdaļa. Šamaņi un garīdznieki ar mūzikas un dejas palīdzību nonāca transa un meditācijas stāvoklī. Maģiskā deja vienmēr ir bijusi dvēseles un kustības sintēze. Sākotnēji deja bija tikai kustību komplekss, kurš sastāvēja no mīmikas, žestikulācijas, korpusa un kāju kustībām. Mīmika – cilvēces pirmā valoda, kura bija cieši saistīta ar dejas mākslu. Senajos laikos , visas dabas kustības tika uzskatītas par deju. Deja – tas ir veids kā lasīt Dabu, veids kā labvēlīgi sadarboties ar Dabu.

Pirmatnējiem cilvēkiem dejošana un dziedāšana bija veids, kā izrādīt savu pielūgšanu un pateicību neaptveramajiem Dabas spēkiem, Dievībām, kuras ir radījušas dzīvību uz Zemes. Sākotnēji deja kā tāda neeksistēja, bija tikai ekspresīvas ķermeņa kustības, kuras izpauda emocionālos uzplūdus, kuri pakāpeniski ieguva noteiktu ritmu un nozīmi. Dejas tika veltītas konkrētām Dievībām, kuras tajos laikos bija ļoti daudz un dažādas. Pagāja daudzi gadu tūkstoši , kamēr haotiskās kustības ieguva dejas formu, kurai ir noteikts ritms un temperaments. Pašas pirmās dejas tika veltītas debess Gaismekļiem: Saules lēkšanai un rietēšanai, Mēnesim, Zvaigžņu kustībai. Cilvēks uzmanīgi un ar sajūsmu sekoja un atcerējās Gaismekļu kustības , izmaiņas Dabā. Tāda Debesu un Dabas ritma ainava radīja ideju par sakrālo deju. Jau alās dzīvojošiem cilvēkiem bija speciāli atvēlētas vietas, kurās viņi vēroja zvaigznes un dejoja sakrālās dejas. Tie bija simboli, ar kuru palīdzību notika saskarsme ar Dabu. Visām tautām, svētajām kulta dejām ir dziļa, sakrāla nozīme. Tas raksturīgi ir Senajai Indijai, Ēģiptei un Senajai Grieķijai. Dejas, kuras tika veltītas Dieviem un tika izpildītas dievnamos noteiktā gadalaikā, prasīja no to izpildītājiem augstu Gara un ķermeņa attīstības līmeni, kā arī to, lai viņi būtu ezoteriskajās zināšanās iesvētīti priesteri un priesterienes. Garīgā attīstība norisinājās vienlaicīgi ar harmonisku fizisko attīstību, ķermeņa skaistums un plastiskums tika vērtēts tikpat augstu kā garīgais.

Sengrieķu filozofs Lukians uzskata, ka deja ir tiešs, daudzu zinātņu papildinājums: par muzikālo ritmu, valodas ritmu, filozofiju, ģeometriju, fiziku un ētiku. Tās mērķis ir attēlot vērtības un kaislības. Dejas ir radniecīgas ar glezniecību un tēlniecību, tās atdarina stingrās līnijas un skaistās pozas. Radušās no vienām saknēm, pārdzīvojot dažādas izmaiņas, Rietumu un Austrumu dejas ir aizgājušas katra savā virzienā. Austrumos cilvēks netiek uzskatīts Dabas kroni bet gan par tās sastāvdaļu. Tāpēc, arī attieksme pret deju austrumos ir daudz dziļāka. Austrumu deja – tā ir pārdomu deja, deja – meditācija, saplūšanas deja. Der atzīmēt, ka Austrumu tautu dejas ir harmoniskākas, valdzinošākas un estētiskāks, nekā mūsdienīgās rietumu pasaules dejas.